Redzot to, kas šobrīd notiek ar automašīnu tirgu, rodas vēlēšanās padalīties ar savām pārdomām par lēmumu pieņemšanu. Varbūt, ka tagad ir īstais brīdis uzrunāt tos, kam beidzot ir laiks ieklausīties, jo izsalkums ne tikai uzlabo insulīna receptorus, tas arī saasina redzi un ožu.
Gadiem ilgi man ar kolēģiem no tirdzniecības nodaļas ir nerakstīta vienošanās - es netirgoju automašīnas, viņi nevada uzņēmumu. Varu atbildēt tikai savā vietā - retu reizi es šo vienošanos pārkāpju, bet, ņemot vērā, ka vienošanās ir tikai mutiska un manu "dienesta stāvokli", līdz šim ir izdevies izsprukt sveikā... Par iemeslu šādai vienošanai kalpoja fakts, ka es biežāk pārliecināju cilvēkus, kas jautāja pēc mana padoma, ka nav racionāla pamata mainīt auto, ja tas turpina kalpot bez problēmām. Var teikt, ka šādi padomi nav komercdarbību veicinoša nodarbe un, ja cilvēks tā vēlas - lai taču maina esošo auto pret jaunu. Un tiem, kas tā apgalvo - ir pilnīga taisnība, jo gudrinieki no pētnieku vidus mūs jau sen ir sadalījuši dažādās grupās un es noteikti nepiederu pie tirgus veicinātāju grupas, ja mēs runājam par plaša patēriņa precēm.
Protams, ka ir lietas, kuru iegādē cena man būs mazsvarīgs faktors, jo gadiem ritot esmu priekš sevis sapratis, ka preces patiesā cena ir tā ko var apzīmēt, atbildot uz jautājumu: "Cik tas maksā būt par konkrētās lietas īpašnieku?" Un to pašu var teikt par to, ka nav dārgu vai lētu lietu, ir tikai lietas, kas ir nepieciešamas un kuras "gribas" iegūt. Otrs jautājums uz kuru būtu jāatbild pašam sev: "Vai es patiešām varu atļauties būt šīs lietas īpašnieks?" Jo tas, ka man būs kaut kas "krutāks" par kaimiņu, kolēģi vai draugu nav ekvivalents tam, ka kaimiņš, kolēģis vai draugs norēķināsies par šīs lietas iegādi manā vietā...
